Amerikas Savienotās Valstis, Ķīna un baltais zilonis pārrunu telpā

Close-up of an Chinese yuan, an American dollar and a Euro banknote

Kaut arī Amerikas Savienotās Valstis un Ķīna savstarpējai  cīņai izmanto muitas tarifus, mazāk sāpīgu šo faktu padara valstu savstarpējās parādu saistības, vērtē  Mandatum Life investīciju pārvaldnieks Topias Kukkasniemi.

Drīz jau būs gads, kopš esam varējuši vērot kā divas pasaules lielākās ekonomikas valstis spēlējas ar muitas nodokļiem gluži kā pokerspēlē. Tirdzniecības karš ir interpretēts kā Trampa iekšpolitiski motivēts pasākums, kā saglabāt savas valsts kodolieroču piekritēju apmierinātību, un no otras puses kā ASV darbošanās ar mērķi samazināt tirdzniecības deficītu, vienlaikus izdarot spiedienu uz Ķīnu, lai tā atvērtu savus tirgus Amerikas tehnoloģiju uzņēmumiem.

Abas interpretācijas, iespējams, ir tikai daļa no patiesības, bet tirdzniecības karu var uzskatīt arī par pasaules vienīgās superlielvaras un topošās lielvaras sadursmes simptomiem. Vai investoriem būtu jābūt ieinteresētiem?

Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums ir jāatgriežas atpakaļ laikā un jāmeklē, kā pašreizējā pasaules ekonomikas sistēma ir veidojusies. Laikā, kad sabiedrotie pulcējās Bretonvudas konferencē (Bretton Woods), lai apspriestu pēckara ekonomikas sistēmu, Amerikas Savienotās Valstis 2. pasaules kara laikā piedzīvoja strauju izaugsmi, sasniedzot pasaules ekonomikas augstāko pakāpi.

Amerikas Savienotās Valstis, kurām tajā laikā piederēja divas trešdaļas no pasaules zelta rezervēm, iestājās par sistēmu, kurā dolāra vērtība būtu piesaistīta zeltam, bet visu pārējo valūtu vērtība dolāram. Tajā pašā konferencē tika panākta vienošanās arī par Starptautiskās Rekonstrukcijas un attīstības bankas (IRDB, Pasaules Bankas daļa) un Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) dibināšanu.

Balstoties uz Bretonvudas konferencē izveidoto sistēmu, pēckara pasaulē izveidojās starptautisks deficīta un pārpalikuma aprites mehānisms, kur reģionālie pārpalikuma ekonomikas dzinēji – Eiropā Vācija, Āzijā Japāna – ražoja un pārdeva  produktus, kurus savukārt iepirka ASV,  palielinot savu deficītu.

Pārpalikuma ekonomikas valstis organizēja sava pārpalikuma apriti par drošāko uzskatītajā valūtā (ASV dolāros) un drošākajos vērtspapīros (ASV valdības obligācijās), kas padarīja iespējamu ASV ekonomikas izaugsmi pieaugot deficītam. Mehānisms padarīja iespējamu kara laikā sagrautās Eiropas un Japānas strauju atjaunošanos un, no otras puses, arī amerikāņu vidusšķiras zelta laikmeta iestāšanos.

Pasaule joprojām tiek mērīta dolāros

Bretonvudas sistēma 1970. gados beidzot tika demontēta un aizstāta ar mainīgo valūtas kursu sistēmu. Tomēr deficīta un pārpalikuma ekonomikas aprites mehānisms saglabājās iepriekšējais, arī ASV dolārs saglabāja savas pozīcijas kā pasaules rezerves valūta. Ķīna ir pievienojusies šim uz dolāru orientētajam mehānismam, pēdējo desmitgažu laikā atverot savu ekonomiku.

Papildus investīcijām infrastruktūrā Ķīnas izaugsmes modelis lielā mērā ir balstījies  eksportā uz ASV. Gadu desmitu laikā Ķīnas ekonomikas pārpalikums ir pieaudzis tieši uz ASV deficīta izmaksu rēķina. Tajā pašā laikā Ķīna ir kļuvusi par ASV lielāko ārējo kreditoru.

Topias Kukkasniemi

Topias Kukkasniemi

Ķīna ir kļuvusi par ASV lielāko ārējo kreditoru.

Tomēr Ķīna nevar paļauties uz savu bezgalīgās investīcijās balstīto izaugsmes modeli. Valsts centrālās valdības plānoto reformu mērķis ir palielināt iekšzemes pieprasījumu un patēriņu. Tajā pašā laikā Ķīna ir parādījusi savu vēlmi palielināt savu politisko un ekonomisko ietekmi, kā to apliecina, piemēram, Ķīnas vadītās Āzijas Infrastruktūras investīciju bankas izveide paralēli Pasaules Bankai, kuru Ķīna uzskata par pārāk amerikanizētu. No amerikāņu viedokļa Ķīnas līnija grauj pašreizējā pārpalikuma un deficīta aprites mehānisma pamatus, dolāra kā pirmās valūtas pozīcijas un ASV kā superlielvaras pozīciju.

Trampa īstenoto tirdzniecības politikas draudu nozīmi palielina tas, ka Ķīnas iekšzemes pieprasījums samazinās. Ķīnas centrālās valdības spēja uzturēt ekonomisko izaugsmi, izmantojot investīcijas infrastruktūrā, arī ir vājinājusies. Tādēļ Ķīnai ir nepieciešams eksports, lai saglabātu ekonomisko izaugsmi saprātīgā līmenī un iegūtu laiku, lai pārkārtotu savu izaugsmes modeli, kas būtu vairāk orientēts uz patērētājiem.

Līdz šim Ķīna ir veikusi tirdzniecības politikas koncesijas, galvenokārt palielinot lauksaimniecības un citu preču iegādi no ASV. Šie pasākumi ir paredzēti pārpalikuma un deficīta līdzsvarošanai, un gadījumā, ja konkurentiem tas izraisa nepatiku, tos var ātri atcelt. Ilgtermiņā galvenie jautājumi ir ārvalstu tehnoloģiju uzņēmumu piekļuve Ķīnas tirgum un nemateriālo tiesību aizsardzība Ķīnā. Amerikas uzņēmumu piekļuve Ķīnai nozīmētu ASV uzvaru tehnoloģiju konkurencē.

Vai topošā lielvara izrāda piekrišanu savu tirgu atvēršanai ārvalstu uzņēmumiem, vai tomēr turpināsies tirdzniecības karš?

Par laimi ir parāds

Dienvidaustrumāzijā ar balto ziloni saprot šķietami vērtīgu, bet faktiski nederīgu lietu. Baltais zilonis tradicionāli ir ticis uzskatīts par svētu dzīvnieku, tāpēc to nedrīkstēja izmantot darbam. Šī iemesla dēļ baltā ziloņa īpašniekam tas ir bijis gan svētība, gan apgrūtinājums. Svētība, jo dzīvnieks ir svēts, un apgrūtinājums, jo tas rada tikai izdevumus.

Parastā situācijā kreditors var rīkoties ar saimnieka bardzību, bet Ķīnai ASV parāds arvien vairāk atgādina balto ziloni. Abas puses jūt baltā ziloņa neredzamo klātbūtni sarunu telpā, un Ķīnai tas ir šķietami nozīmīgs trumpis sarunu laikā. Faktiski Ķīna šo trumpi  nevar nekādā veidā izmantot. Gan ASV, gan Ķīnu saista pārpalikuma un deficīta aprites mehānisms, kura pakāpeniska demontāža būtu drīzāk gadu desmitos nevis gados vai vēlēšanu periodos mērāms process.

Investoram ASV un Ķīnas savstarpējā atkarība ir laba lieta, jo tā palielina stabilitāti.

Topias Kukkasniemi
Mandatum Life investīciju portfeļu pārvaldnieks


Similar articles