Vai negatīvās procentu likmes bremzē ekonomiku?

Satiksme_market blog

Eiropas centrālā banka, izmantojot stimulēšanas pasākumus, tiecas paaugstināt inflācijas pašreizējo līmeni. Tomēr iespējams, ka negatīvo procentu likmju ietekmei var izrādīties pat inflāciju pazeminošs efekts, raksta Juhani Lehtonens, Mandatum Life Fiksētā ienesīguma investīciju pārvaldes vadītājs.

Ko nozīmē negatīvas procentu likmes? Vai nauda vairs nepalielinās procentus bankā? Man nācās paskaidrot pat saviem bērniem banku darbības loģiku no nedaudz plašāka skatu punkta. Zemapziņa atgādināja astronoma Esko Valtaoja gudrību: “Ekonomika ir daudz savādāka un grūtāk izprotama nekā relativitātes teorija.”

Patiešām, centrālo banku stimulēšanas pasākumu un no tiem izrietošās situācijas neizpratne ir bijusi ikdiena pēdējo gadu laikā. Tagad, kad ekonomikas perspektīvas atkal ir vājinājušās, šķiet, ka centrālo banku procentu likmju politika kļūst arvien dīvaināka. Eiropas Centrālā banka septembra sanāksmē nolēma pazemināt noguldījumu procentu likmi vēl zemāk, līdz pat -0,5%.

Ar bāzes procentu likmju izmaiņām jau gadu desmitiem ir mēģināts ietekmēt ekonomikas izaugsmes tempu un inflāciju. Negatīvās procentu likmes ir bijis procentu likmju politikas ārkārtas instruments, kura mērķis sākotnēji bija mudināt cilvēkus izņemt savu naudu no krājkonta, lai to izmantotu patēriņam un ieguldījumiem, tādējādi palielinot naudas apriti, ekonomisko izaugsmi un inflāciju sabiedrībā.

Domāju, ka mēs jau sen esam palaiduši garām brīdi, kad negatīvām procentu likmēm bija kopumā pozitīva ietekme uz ekonomiku. Izskatās, ka negatīvās bāzes procentu likmes apvienojumā ar centrālās bankas liela mēroga vērtspapīru pirkšanas programmu, rada sasalumu tirgus mehānismos. Tieši tiem mehānismiem vajadzētu pašregulējoši noteikt naudas piedāvājuma un pieprasījuma līdzsvaru.

Kaut arī Eiropas Centrālās bankas stimulēšanas pasākumu mērķis ir paaugstināt inflācijas līmeni virs pašreizējā, iespējams, ka negatīvo procentu likmju ilgtermiņa ietekmei pat kopumā būs deflācijas, t.i., inflāciju bremzējošs raksturs.

Daudzas iepriekš nerentablās investīcijas ir kļuvušas rentablas, un naudas plūsma tiek novirzīta uz objektiem ar zemu ienesīguma līmeni.

Uzņēmumi savos investīciju aprēķinos bieži izmanto tā saukto vidējo svērto kapitāla cenu (weighted average cost of capital, WACC), kas atspoguļo uzņēmuma ilgtermiņa finansēšanas izmaksas. Iepriekšējo gadu laikā uzņēmumu WACC likme varēja mainīties 6 līdz 10 procentu diapazonā, atkarībā no uzņēmuma un tā darbības nozares.

Tā kā tirgū gan īstermiņa, gan ilgtermiņa procentu likmes ir negatīvas, ir skaidrs, ka arī uzņēmumu finanšu departamenti ir pazeminājuši ieguldījumu procentu likmes. Daudzas iepriekš nerentablās investīcijas ir kļuvušas rentablas, un naudas plūsma tiek novirzīta uz objektiem ar zemu ienesīguma līmeni. Kad naudas aizdevums ir pārāk lēts un piedāvājums pāris klikšķu attālumā, savu darbību var turpināt uzņēmumi ar zemu rentabilitāti un pat pirmsbankrota situācijā esoši uzņēmumi.

Ja vāji uzņēmumi turpina darboties laikā, kad pieprasījums reālajā ekonomikā joprojām ir anēmisks, tas nozīmē pazeminošu spiedienu uz cenām. Inflācijas nav un inflācijas gaidas uzņēmēju prātos nepieaug.

Centrālā banka, protams, ir tikai viens faktors ekonomikas procesos, bet tomēr svarīgs faktors. Centrālā banka nevar būt atbildīga par visu, ko pati ir paziņojusi. Nepabeigtā Banku un kapitāla tirgus savienība, nemaz nerunājot par perfekti elastīgo, pārrobežu ES iekšējo tirgu, nepārtraukti traucē eirozonas ekonomikas procesus. Iespējams, ka centrālās bankas spītīgā 2% inflācijas mērķa aizstāvēšana ar jebkādiem līdzekļiem beigās ir izrādījusies pārāk smags uzdevums.

Maksāšanas līdzekļu un maksājumu veidu digitalizācija jau tagad strauji attīstās. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka uzņēmumi un mājsaimniecības domā par naudas vērtības saglabāšanu, alternatīviem naudas uzkrāšanas veidiem un banku uzticamību kopumā.

Kur var ieguldīt naudu, ja bankā tā nes zaudējumus?

Kāda būs euro uzticamība pēc desmit gadiem, ja negatīvās procentu likmes vēl arī tad saglabāsies cilvēku banku noguldījumos? “Kur gan var ieguldīt naudu, ja bankā tā nes zaudējumus..?”

Uzskatu, ka elastīgāka pieeja inflācijas mērķa sasniegšanai, kā arī plašāka ekonomikas procesu un dažādu valstu banku stāvokli kontrolējoša centrālās bankas politika būtu labāks risinājums nekā pašreizējā negatīvo procentu likmju pieslīpēšana.

 


Similar articles