Kopatbildības ziedojumu vākšana plašākā mērogā – galu galā kāds maksās rēķinu

Juhani Lehtonens

Patlaban notiekošā pandēmijas izraisītā krīze ieviesīs nežēlīgas izmaiņas pasaules ekonomikās. Tik pēkšņa ekonomiku apstāšanās visā pasaulē nekad nav pieredzēta. Cilvēce ar šāda veida pandēmiju šādā mērogā cīnās pirmo reizi modernajos laikos. Rēķins par to būs pamatīgs. Par to, kur tiks vākti līdzekļi šī rēķina samaksai, spriež Mandatum Life fiksēta ienesīguma investīciju vadītājs Juhani Lehtonens (Juhani Lehtonen).

huhtikuun-sijoittamisen-blogi

Trieciens pa ekonomikām ir nežēlīgs: konsensa prognozes ir smalcinātājā, un, cita starpā, saskaņā ar jaunāko SVF prognozi, pasaules ekonomiskās izaugsmes samazinājums šogad būs 3%, lai 2021. gadā, ekonomiskajai aktivitātei normalizējoties, atkal palielinātos līdz 5,8%. Savukārt ASV IKP samazinājums šogad varētu būt 5,9% un pieaugums nākamajā gadā 4,7%. Eirozonā attiecīgie rādītāji būtu -7,5% un nākamajā gadījumā +4,7%. Ar visām šīm prognozēm ir saistīta liela nenoteiktība.

Valstis un centrālās bankas ir bijušas spiestas ieviest steidzamus pasākumus kļūmīgās situācijas labošanai. Finanšu politikas atdzīvināšana ir uzsākta tādā veidā, kas skaidri atšķiras no pēdējo gadu prakses. Eiropā pat Vācija ir ātri atteikusies no valsts budžeta pārpalikuma mērķa un “uzcepusi atdzīvināšanas torti”, kurā valsts pasūtījums varētu veidot 50% Vācijas šīgada IKP.

Visās eirozonas valstīs ir uzsākta bezdarbniekiem un uzņēmumiem paredzētu atbalsta pasākumu izstrāde un īstenošana. Ekonomikām ir jāspēj palīdzēt ātri, jo hronometrs tikšķ. Svarīga ir katra diena, katra nedēļa un katrs mēnesis.

Apsverot koronavīrusa izraisītās krīzes alternatīvas, tiek apsvērta arī visas eirozonas nākotne

Pirms koronavīrusa izraisītās krīzes visām eirozonas valstīm bija pieeja valsts aizdevumu tirgiem – tātad investori bija gatavi aizdot naudu.  Starp šīm valstīm bija iekļuvusi pat Grieķija. Tagad tonis ir mainījies. Patlaban Eiropā norit karstas diskusijas par tā sauktajām “koronavīrusa parādzīmēm”. Tātad runa ir par tādām eirozonas iestāžu emitētām parādzīmēm, no kurām labumu gūtu visas eirozonas valstis un kurām būtu arī kopīga garantija.

Attiecībā uz kopatbildību problēma ir ekonomiska un politiska. Šajā lietā ir sarežģījumi, jo dažādās ES valstīs nodokļu sistēmas, griba un spēja maksāt nodokļus, kā arī spēja tikt galā ar aizdevumu saistībām ir atšķirīga. Daļa ES valstu nav vēlējušās uzņemties kopatbildību un tas ES ir izraisījis saspringtas sarunas. Koronavīrusa parādzīmju pretinieku vidū ir Vācija, Holande, Austrija un Somija. Savukārt kopatbildības aizstāvji ir Itālija, Spānija, Francija, Portugāle, Beļģija, Luksemburga, Īrija, Grieķija un Slovēnija.

Ar Eiropas stabilitātes mehānisma (ESM) atbalsta kapacitātes (410 miljardi eiro) izmantošanu, saskaņā ar noteikumiem, saistās stingra centrālo valdību uzraudzība un ekonomikas pielāgojumu programmas. Šī iemesla dēļ būtu sagaidāma izteikta Eiropas dienvidu valstu politiskā pretestība Briselei, kā jau bija vērojams Grieķijas krīzes gadījumā. Problēma joprojām ir tā, ka Itālijas parādu ilgtspējība nenodrošina ievērojama parāda pievienošanu “kāršu namiņam”. Itālijas valsts parāda un IKP attiecība jau kopš 2013. gada ir saglabājusies līmenī, kas pārsniedz 130%. Tagad tas jau sākt kļūt nekontrolējams, jo IKP šajā gadā varētu mazināties par 10%. Savukārt Itālijas valsts budžeta deficīts, visticamāk, šajā gadā pieaugs līdz 7%, arī tas no kaut kā būs jāfinansē.

Tomēr kaut kas jau ir izdarīts.

Eirozonas valstis pieņēma lēmumu par jaunas programmas, t. s. SURE (Support to Mitigate Unemployment Risks in an Emergency), izmantošanas sākšanu. Tā ir 100 miljardu eiro programma, kurā Komisija no nākotnes ES budžetiem aizņemas līdzekļus, lai mazinātu bezdarbu eirozonas valstīs.

“Pieļaušana, ka bankrotē veselīgi uzņēmumi var mest garu ēnu pār ekonomikas atlabšanu.”

Juhani Lehtonens

Palīdzība ir lūgta arī “kavalērijai”, jo Eiropas Centrālā banka jau sen ir papildinājusi savu bilanci ar valstu aizdevumiem. Jaunā PEPP programma (Pandemic Emergency Purchase Programme) ir noregulēta tā, lai nebūtu jāraugās uz valsts aizdevumu t. s. nacionālajām proporcijām. Tas nozīmē, ka Itālijas un Spānijas parādus var pirkt vairāk.

Piespiedu kārtā, noteiktās aprindās ir sākušās sarunas arī par Centrālās bankas bilancē esošo eirozonas valsts aizdevumu atlaišanu. Ir izteikts priekšlikums, saskaņā ar kuru, daļu ECB īpašumā esošo aizdevumu t. s. “kapitāla atslēgas” apmērā varētu anulēt. Tā tiktu radīti jauni līdzekļi šīs koronavīrusa izraisītās krīzes finansēšanai. Atkal ir vērojams tas, ka eirozonas jautājums vispirmām kārtām ir Itālijas jautājums, – tā tas ir bijis jau ilgu laiku. Attiecībā uz bilancē esošajiem uzņēmumu aizdevumiem, sarunas vēl nav sākušās.

Ir izskanējuši arī aicinājumi sākt “helikoptera naudas”, t. i., bezsaistību naudas, dalīšanu. ASV, Japānā un Honkongā banknotes jau tiek “kaisītas” tieši pilsoņiem. Vai jums noderētu no debesīm nokrituši 1000 eiro?

Instrukcijas vēl nav, bet tas, kurš saņems rēķinu, jau ir zināms

Pēc finanšu krīzes (2008‒2009) un tai sekojošās eirozonas krīzes (2011‒2012) ir pastiprināti tādi mehānismi, kas kaut kādā veidā ap dažādām problēmām izveido “ugunsmūrus” un vienlaicīgi jau profilaktiski sagatavo dažādus “ugunsdzēsības piederumus”. Koronavīrusa izraisītās krīzes gadījumā ne līdzīgu piederumu, ne instrukciju pagaidām nav.

Akūtā krīzes stadijā, protams, ir svarīgi veikt visus iespējamos pasākumus ekonomiku atbalstīšanai. Pieļaušana, ka bankrotē veselīgi uzņēmumi var mest garu ēnu pār ekonomikas atlabšanu. Tādēļ ir saprotami, ka metožu izvēli patlaban plaši aplūko no dažādiem skatpunktiem.

Raugoties objektīvi, šīs koronavīrusa izraisītās krīzes laikā un pēc tam, visās eirozonas valstīs notiek un notiks sarunas par krīzes finansēšanu un izmantojamajām metodēm, citiem vārdiem sakot, – par plusiem un mīnusiem eirozonas nākotnē. Tā tas vienkārši ir – galu galā kāds maksās rēķinu. Un šis “kāds” ir visi eirozonas pilsoņi un viņi to darīs ar augstāku procentu, augstāku cenu un, iespējams, sliktāku pakalpojumu veidā.


Similar articles