Pielīmētais banāns: kā finanšu mehānismu izpratni padarīt par vienu no pilsoniskajām prasmēm?

banaanilehti

Par aizdevuma piešķiršanu ir jāmaksā, aizvien lielāku daļu somu skar parādu piedziņa, un par pūstošu banānu samaksā vairāk nekā simts tūkstošus dolāru. Mandatum Life Investīciju pārvaldes vadītājs Juhani Lehtonens prāto, kā finanšu mehānismu izpratni padarīt par vienu no pilsoniskajām prasmēm.

Es gandrīz nokritu no krēsla. Izlasīju, ka kāds nopircis mākslas darbu ar banānu par 120 000 dolāru. Mākslas darbs bija īsts banāns, kas ar celtniecības līmlenti pielīmēts pie sienas.

Tiem, kas ir pazīstami ar to spēļu teorijas daļu, kas attiecas uz izsolēm, būs zināms jēdziens „uzvarētāja lāsts”. Tas nozīmē, ka, piemēram, mākslas darbu izsolēs tas, kurš tikko ieguvis mākslas darbu sev, solot augstāko summu, aptver, ka neviens cits nebija gatavs par šo darbu maksāt vienlīdz augstu cenu. Tātad izsoles uzvarētājs bija vienīgais, kurš šo darbu novērtēja tik augstu. Ja mākslas darbs nekavējoties tiktu pārdots, rastos zaudējumi.

Ja pie sienas pielīmētu banānu pārdod par 120 000 dolāru, lāsts jau sasniedz ellīgu mērogu. Varbūt vietējām finanšu uzraudzības iestādēm vajadzētu izmeklēt šī konkrētā mākslas darba izsoli, kaut no naudas atmazgāšanas apkarošanas viedokļa.

Naudas vērtību, pirmkārt, nosaka tirgus. Tirgus dalībnieki ar pārpalikumu, tātad tā puse, kam veidojas līdzekļu uzkrājumi, aizdod naudu tai pusei, kas dzīvo ar deficītu, tātad tiem, kuru izdevumi ir lielāki nekā to rīcībā esošie līdzekļi. Kā atlīdzību aizdevuma sniedzēji saņem procentus. Šobrīd centrālās bankas visā pasaulē ir noteikušas pat negatīvu pamatlikmi t. s. nakts aizdevumu procentu likmei, kas nosaka pārējo īstermiņa procentu likmes. Tas nozīmē, ka krājošā puse jeb puse ar pārpalikumu principā zaudē savus ietaupījumus, aizdodot naudu uz procentiem ar negatīvu likmi. Citiem vārdiem sakot, naudas aizdevēji, aizdodot naudu, zaudē tā vietā, lai gūtu par to atlīdzību.

Šķiet, centrālo banku doma, šādi rīkojoties, ir, ka tādējādi nauda no banku kontiem ieplūstu atpakaļ ekonomikā, pieprasījums sāktu augt un līdz ar to celtos arī cenas, proti, tiktu panākta inflācija. Tomēr dažās ekonomikas nozarēs pieprasījuma pieaugums nav noticis un vēl citās tas vairs nav kontrolējams.

Jau jauniešiem būtu jāiemāca, ka veselais saprāts naudas lietās ir pats par sevi saprotams.

Saskaņā ar Statistikas pārvaldes jaunākajiem datiem, Somijā ir gandrīz 580 000 cilvēku, kurus skar parādu piedziņa, respektīvi, no vairāk nekā 10 procentiem somu tiek piedzīti parādi. Kopš 2008. gada, ko uzskata par finanšu krīzes smagāko brīdi, šis skaitlis katru gadu pieaug. Tas ir ļoti daudz, padomājiet – katrs desmitais! Vidēji katru parādnieku skar līdz pat astoņām parādu piedziņas lietām, un parādu apjoms vidēji ir 18 000 eiro uz cilvēku. Var tikai nojaust, kas ietekmējis šādus datus. Vai lēti naudas resursi un viegli pieejami aizdevumi ir pastiprinājuši parādsaistību rašanos? Noteikti.

Cerams, ka dažādi ieguldījumu veidi paliks modē gan mūsu slejās, gan pilsoniskajā dialogā un tādējādi veicinās naudas līdzekļu uzkrāšanu. Zviedrijā iedzīvotāji paši var ieguldīt daļu no sava pensiju uzkrājuma, kas noteikti ir veicinājis tautas interesi par ieguldīšanu un vienlaikus par ekonomikas likumsakarībām kopumā. Ko nozīmē tas, ka uzņēmums gūst peļņu, kas veido peļņu, kas ir dividendes?

Manuprāt, ekonomikas likumsakarību apgūšanai vajadzētu būt vienai no pilsoniskajām prasmēm. Jauniešiem būtu jāiemāca, ka veselā saprāta lietošana naudas lietās ir pati par sevi saprotama. Šobrīd mani nepārliecina pat pieaugušo izpratne par finanšu jautājumiem, ja reiz šajā finanšu cikla posmā, kad kopš finanšu krīzes smagākā brīža pagājuši vairāk nekā 10 gadu, katru desmito somu skar parādu piedziņa.

Tad kāds ņem un izgāž 120 000 dolāru par banānu, kas sapūs pie sienas. Varbūt pat uz parāda.